Pirmā darba diena

           To, ko praktikanti mācījušies 3 gadus, man jāapgūst dažās sekundēs. Visādas sīkas un ne tik sīkas virtuves uzpariktes jāmāk pielietot. Sāpīgi iepazinos ar ierīcīti, kas olu čaumalās pirms vārīšanas taisa mazus caurumiņus. Kad aiz naga aizdūru ar adatiņu, ātri apķēros, kam smieklīgā lieta domāta.

          Un viss jāzina, kur, ko, kā ierīko, pasniedz, novāc, sagatavo nākamajai dienai. Iemācos arī pareizi uzsiet priekšautu, ja meita neprecēta, tad pušķim jābūt kreisajā pusē, ja precēta – labajā. 

          Mana pirmā rīta kolēģe ir 19 gadīgā praktikante bavāriete (šajā viesnīcā apkalpo tikai praktikanti), kas šo lietu mācījusies jau 3 gadus un var redzēt, ka viņai iet no rokas. 

        Ir noteikums, ka tērpam jānosedz celīši, jo tā ir pieklājīgi. Es tiku pie tāda tērpa, kur apakšmala nosedz ne tikai ceļus, bet arī potītes, kas pie lielas kāpelēšanas pa trepēm tikai apgrūtināja un maisījās pa kājām, cik tur trūka, lai slaidi noliktos atpakaļgaitā! Bet kur tad paliek iepriekš minētā pieklājība, kad skatāmies (gribot negribot) uz tautastērpa krūšu daļu? Vietējās ieliek man jau savos 16, 17, 18 gados - tāds gruntīgums, ka dirndls vai pušu sprāgst un to viņas vēl speciāli akcentē! Jāatzīst, ka miesas bagātība tikai palīdz, kad jānēsā smagās paplātes! :)

        Darbā esmu jau no plkst. 5:30, jo es dikti apzinīga, zinu, ka līdz 6:30 visu sagatavot nav iespējams, tāpēc nāku krietni agrāk. Esmu vienmēr pati pirmā. Sargs, kurš ir no Slovēnijas, ir ļoti runātīgs, stāsta man, ka sapņo vēl reiz ar moci izbraukt cauri visiem štatiem Amerikā!

       Pulkstenis rāda 6:02, salonā jau ienāk pirmais viesis un jautā: „Ceru, ka neesmu par agru?” Savelku smaidu un atsaku, ka PROTAMS NE. Tas nekas, ka veram vaļā pusstundu vēlāk. 

          Kafijas automāti ir jāieslēdz laicīgi un jāļauj tiem „pamosties” krietni pirms viesu nākšanas. Bet tā kā jūtu, ka kaut kas īsti nestrādā kā vajag, jautāju savai apmācītājai. Kafijas automāts sprauslo un pūš karsto gaisu...Man ir īpašas attiecības ar tehniku un manā klātbūtnē tā mēdz iziet no ierindas. Jautāju, vai tā bieži gadās? Nē, šī esot pirmā reize, dīvaini!!… es klusēju :D

        Lai gan mans galvenais uzdevums ir būt viesu zālē un apgādāt ar karstajiem dzērieniem, palīdzu arī virtuvē. Ļoti bieži gadās, ka man ir jābūt vairākās vietās vienlaicīgi, kas, protams, ir neiespējami, ja zālē vienlaicīgi ienāk 40 cilvēki un man ar visiem jātiek galā. Uzklausu vēlmes un, ejot uz virtuvi, pie sevis skaitu: ”Melnā tēja ar citronu un medu, kafija ar pienu, baltā tēja, kapučīno…” Lai man piedod visi tie, kurus nekādi nevarēju atcerēties un, kas pie saviem karstajiem dzērieniem tika vēlāk! :D

       Istabiņu apgaita man sākumā ļoti patīk, bet, kad bija jāpieliek temps un stundas laikā kādas simts jāapskrien, jau galva sareiba. Paspēju arī vienā no istabām nobīties no sevis, jo spogulis dīvainā vietā pielikts! : ))

      Pirmsziemassvētku periodā bija brīži, kad brokastu salonā kopā paēda 120 viesu…Kad teicu, ka vienam cilvēkam ir fiziski neiespējami visus apkalpot, lai cik tas ātrs un centīgs būtu, man atbildēja vienkārši - IR JĀVAR.