Kāpēc izlēmu braukt prom?

           Mans galvenais mērķis bija atrast Vācijā darbu, bet, lai to izdarītu, vajadzēja labāk apgūt vācu valodu (bez valodas zināšanām te normālu darbu ir atrast grūti). Sākumā uz Vāciju devos Eiropas brīvprātīgā darba ietvaros. Vairāk par EBD piedzīvoto lasīt šeit – www.arsheta.blogspot.com

           Brīvprātīgo programmas meklēšana bija izmisuma solis. Nepareizi būtu teikt, ka es nevarēju atrast darbu Latvijā, varēju, bet tajās darba vietās, kur derētu mans iegūtais diploms baltu filoloģijā, jaunus darbiniekus nevajadzēja un pensionētie darbinieki i' neiedomājās pamest savas darba vietas. Tas jau nekas, ka man nav ne algas, ne pensijas, ne darba pieredzes…Kur tad tāda būs, ja biju uzcītīga pilna laika klātienes studente un arī brīvo laiko pavadīju bibliotēkās pie bieži vien zemē metamas literatūras. Lai nu tagad sprauslo gudrie prāti, kas uzskata, ka pirmie perversību un naturālisma aprakstītāji Eiropas literatūrā ir rakstu mākslas dižgari. Piespiedu iedziļināšanās šajos murgos kropļo veselīgu fantāzijas, novājina psihi un grauj uzskatus par stabilām vērtībām…Lai cik man ļoti patiktu kaut cik praktiskā valodniecība, lielā mērā kavējāmies pie teorētiskām shēmām, kuru praktiskais pielietojums dzīvē bija un ir apšaubāms. Tāpēc arī nav jābrīnās par fakultātes beidzējiem, kas var noskaitīt no galvas shēmas, bet nezina pamatskolas vielu gramatikā. Rodas jautājums – vai tāda programma maz ir nepieciešama, ja tur iegūstamās zināšanas darba tirgū īsti nevienam nav vajadzīgas? Domāju, ka sen ir laiks izrevidēt vecās mēbeles un iecirst ķīli durvīs… :)

         Vasarā pēc universitātes beigšanas krīze uzplauka pašā pilnībā. Jautrība sākās ar brīdi, kad reģistrējos NVA darba meklētājos. Pirmajā tikšanās reizē, darbiniece priekā vēstīja, ka esot jauniešiem īpaši izveidota programma, kas ļaujot veiksmīgi startēt darba tirgū. Oho, es saspicēju ausis! Viņa man piedāvāja strādāt solāriju salonā par kāju vaksētāju! Darbiniece turpināja skaidrot, ka tik vienkārši tas viss nemaz neesot, esot jāiziet apmācība un jāliek eksāmens, un ja nu tās rociņas trīc, tad saprotams, ka nekāda strādāšana nesanāks. Izdomāju pagaidīt kādu labāku piedāvājumu.

         Nākamajā tikšanās reizē NVA darbiniece man piedāvāja iet strādāt katlu mājā par kurinātāju… Es ieminējos, ka man tomēr gribētos kaut ko atrast saistībā ar iegūto izglītību. Un jau pēc maza brīža, ielūkojoties datora ekrānā, izdzirdēju visu laiku labāko piedāvājumu- darbs sieviešu cietumā par apsardzi! Iedomājos, ka tas bija joks, bet, ieraugot dāmas nogaidošo reakciju, sapratu, ka piedāvājums ir reāls. Biju tik ļoti šokēta par galda otrā pusē sēdošās darbinieces (ne) kompetenci  piemeklēt kaut cik piemērotu darbu, ka nespēju neko pateikt, tomēr sejas izteiksme nespēja apvaldīt šoku par dzirdēto! Darbiniece ieaurojās: „Vai tad jūs vispār gribat strādāt vai negribat??” Gribēju jau gribēju, laikam vajadzēja vēl pateikt, ka mums abām vajadzētu mainīties vietām.

        Pēc vairāku mēnešu gaidīšanas tiku lietvežu kursos. Es un pārējās kursa dalībnieces sākumā saskārāmies ar noniecinošu attieksmi no dažu administrācijas darbinieku puses. It kā bezdarbnieks būtu noziedznieks, it kā bezdarbniekam nebūtu tiesības izteikties. Un es arī izteicos :D, tāpēc, ka pārējā kursa "komanda" bija tipiskas latvietes - klusētājas. Un pēc tam jau mēs labi pratām saprasties!

        Ne cik ilgi jau man nenācās baudīt laimi šajos kursos, jo no turienes mani trešajā dienā izmeta! :D 

VIDā uzrādījās, ka es oficiāli kaut kur strādāju (kā tas nebija). Paciemojos arī pie viņiem un nevarēju pierādīt, ka nestrādāju! Visi dati viņu datorā esot kā akmenī iecirsti, tos nevar mainīt, arī gadījumā, ja man tomēr ir taisnība. Viss esot jāpārbauda. Kad zvanīju, lai uzzinātu pārbaudes rezultātus, man teica, ka nav izdevīgi izmeklēt šo absurdo gadījumu, jo valsts no tā neiegūst nekādu materiālu labumu. Un vispār, lai es labāk liekos mierā, jo, kas notiks, ja atklāsies, ka esmu maldinājusi Latvijas valsti?

          Tā nu man kārtējo reizi parādoties vietējā NVA durvīs, dzirdēju :”Smagais gadījums.” Jā, ļoti smagi. Latvijā jau pamatskolā vajadzētu iepazīstināt bērnus ar darba likumu, jo, ja kādreiz dzīvē radīsies problēmas, neviens cits jau nepalīdzēs. Tātad iepriekšējās reizēs, kaut kādi juristiņi man bija „piešuvuši” vairākus pantus, bet, kad es tos izlasīju un pateicu, ka no filoloģiskā viedokļa raugoties, attiecīgie punkti tieši norāda, ka MAN ir taisnība, jau nākamajā  reizē, nez kāpēc (?) iepriekš piesietie panti nu vairs netika uzrādīti, to vietā tiku pie jauniem! :D  Izmeta arī no darba meklētājiem!

         Ar to man arī pietika. Sāku meklēt iespējas tikt prom. Par pārējām darba intervijām Latvijā un strādāšanu brīvprātīgi nerakstīšu, liekam jaunu bildi iekšā! Un tā es sāku rakstīt operu par Vācijā pieredzēto.