Darbs, kur Tu esi?

          Pirmais šoks, pērkot mēnešbiļeti. Minhene ir sadalīta zonās. Lai es aizbrauktu līdz centram, man jāšķērso 6 zonas un jāšķiras no 90 eiro!! Un biļetes apmēri arī mani pārsteidza! Neradās ticamības moments, ka 2 cm platais papīrītis tiešām apliecina mana lielā kapitāla ieguldījumu.

         Tā nu pirmo mēnesi nobraukāju uz centru reģistrējoties visās darba aģentūrās pēc kārtas, arī paša galvenajā – Bundesagentur für Arbeit. Varēju salīdzināt, ar kādu attieksmi šeit tiek apkalpoti cilvēki un es nobrīnījos, ka mani, auslanderi, vēl paslavēja par valodas zināšanām.

         Jāpiebilst gan, ka arī šeit es biju īpašs gadījums. Problēmas sākās, kad bija jāreģistrējas un jāaizpilda formulāri.  Freiwilliger Dienst laikā nesaņēmu standarta sociālās garantijas, bet, lai reģistrētos, ir jāuzrāda lērums apdrošināšanas kodu un numuru. Nav numura, nav cilvēka. Bet biroja dāma dara visu iespējamo, lai no maniem papīriem iegūtu nepieciešamo informāciju un beigās tomēr piereģistrē.

        Pārējās darba aģentūras šeit pārsvarā piedāvā Teilzeit job, kas ir lielisks variants, lai piepelnītos, ja ir jau pilna laika darbs, jo bāzes samaksa mēnesī ir tikai 400 eiro! Par to nevar ne īri nomaksāt, kur nu vēl paēst!

      Veiksmīgi reģistrējos vietējā rātsnamā, ka turpmāk dzīvošu šeit un saņemu norādes, ka vajadzīgos numurus un kodus man atsūtīs pa pastu. Ar šīm lietām vācieši nesteidzas. Vajadzīgo informāciju saņēmu tikai pēc 2 nedēļām. Šajā laikā jau esmu bijusi uz dažām darba intervijām.

        Latvietes, kas jau Minhenē strādā vairāk kā gadu, iesaka meklēt darbu viesnīcās, jo tur darbiniekus vienmēr vajag. Un vēl saka, ka Vācijā ir bezdarbs! Protams, ka ir daudz darbu, ko vietējie vienkārši negrib darīt.

       Studentu portālā atradu darbu, kur nepieciešams personāls laikā, kad notiek Messe München (izstāžu kompless). Ar visu to, ka pusstundu esmu aizgājusi pretējā virzienā no pārrunu vietas, pēc kārtīgas atpakaļskriešanas aerobikas klāt esmu pirmā (es vienmēr ierēķinu apmaldīšanās laiku). Sēžu jau birojā, kad ienāk vēl viens un vēl viens…un vēl 6 jaunieši! :D Jā, īsti negribējās nokļūt apaļā galda darba intervijā, kur daiļi jāizsakās vāciski, bet nu labi, arī pieredze! Beigās mēs nemaz pie izteikšanās netiekam, pietiek vien ar smaidīšanu, jo būtībā šim darbam ņem VISUS. Tikai viens bet – pašiem jāmaksā par darba apģērbu. Un tas nav apģērbs, ko vēlāk varētu novalkāt- gari, tumši, apsienami svārki + balta blūze + kaklasaite + omīškurpes, kas ērtas, ja jāskrien 8 stundas no vietas. Un naudiņu par apģērbu atvelkot no pirmās algas. Tātad, nopelnu 400 eiro, bet nesaņemu. Turklāt ir ļooooti elastīgs darba grafiks, nekad nezini, kur tevi var aizsūtīt, tātad jāpērk dārgā mēnešbiļete, kas ietver vairākas zonas. Un ja nu es nemaz nepalieku tajā darbā? Būšu mēnesi nostrādājusi, nebūs vairs ko ēst un nauda arī klāt nenāks. Garām. 

        Saņēmu uzaicinājumu uz interviju viesnīcā Minhenes centrā, kur strādā mana paziņa. Iepriekš mani informē, ja gribu strādāt ar ēdienu sagatavošanu vai jebkādu gastronomiskas ievirzes darbu, tad Gesundheits amt (veselības centrs) ir jādabū atļauja, kas maksā 14 eiro un jāpiesakās ir laicīgi, jo var gadīties, ka rindā jāstāv 2 nedēļas. Te tas laikam tāds kvalitātes standarts- visur jāgaida 2 nedēļas. 

          Tā kā nepaļaujos uz interneta sakariem, visur, kur esmu nosūtījusi pieteikumus, ierodos pati personīgi, lai apliecinātu, ka esmu ļoti ieinteresētā šur vai tur strādāt.

         Pie reizes, ja jau esmu centrā, atrodu kādu angļu firmu, kurai nosūtīju pieteikumu no rīta. Jautāju, kā man runāt, English oder Deutsch? Ok, English…emm..hee…nespēju uzreiz angliski izteikties, tāpēc sarunājos ar vāciski runājošo darbinieci, kura gan īsti nevar iebraukt, par kuru sludinājumu tieši es runāju (man, ziniet, arī grūti sīkāk atcerēties, kurš no septiņiem copy-paste  sūtījumiem šis bija). Aaa… viņa beidzot saprot un saka, ka POLS noteikti zinās vairāk, jo ir manu CV saņēmis. Man jāgaida mazajā apspriežu telpiņā, iedomājieties tik, atnāk te kaut kāda, zin, traucēt Polu, kurš it kā atrodas apspriedē. Pirmais, ko pamanu, kad anglītis ienāk-  pēc ilgiem laikiem kāds ir arī zemāks par manu acu augstumu :D haha

        Izstāstu, kas, ko un kāpēc un šis prasa, vai man Lebenslauf (darba pieredze) ir līdzi ? Aber natürlich (bet protams)!! Es jau biju to sagatavojusi uz galda. Dankš! Pabīdu savu dokumentiņu komplektiņu uz priekšu. Sākumā runājām vāciski. Pēc tam šis prasa- vai varam runāt angliski- atbildu- yes, WE CAN! :D Bla, bla, bla, pārlaiž acis pāri papīriem, ierauga manu bildi- Aaa jaa, viņš esot no rīta tiešām saņēmis, nu atceroties.  Un uzreiz esot iedomājies- a kur gan tāda Latvija ir? Nu, anglīti, to, ka jums veselam baram ir sliktas zināšanas par pārējo pasauli nav nekāds jaunums.  Un tad seko pats labākais -lieta tāda, ka tā vakance vairs nav aktuāla! :D Jā, tā sieviete, kas par to ir bijusi atbildīga, esot no darba prom un neesot izņēmusi no aktualitātēm! :D Jā, tikai nezin kāpēc darba sludinājums kā aktīvs ir apstiprināts iepriekšējā dienā. Viņš saka, ka arī Frankfurtē viņiem esot birojs. Varbūt tur kādu vajagot. Ar tādu CV jau nu gan es darbu atradīšot. Pieklājīgs? Paldies. Ko viņš man iesakot, kādu internship iziet. Kā tad! Man tachu vajag naudu un strādāt, nevis vēl kaut kādās muļkīgās programmas līst iekšā.  

       Pie reizes iegāju vēl vienā aģentūrā. Sākumā neviens negribēja arī durvis vērt vaļā un tomēr pēc atkārtotas atgādināšanas par manas būtnes esamību durvju otrā pusē, tās tomēr tika atvērtas, bet tālāk par slieksni  nemaz nelaida. Varen stilīga darbiniece noprasīja, ko es gribu un savāca dokumentus. Nez cik atlases kārtas bija izturējusi šī persona, kuras augšlūpu rotāja paliels, apaļš pīrsings, kas burtiski „dūrās acīs” un  kuras vizuālais tēls veidots pēc labākajām H & M maisveidīgo lupatu ekipējuma tradīcijām. Jā, jā, noteikti viņa ir ļoti labs cilvēks, apveltīta ar ļoti labām īpašībām un labi strādā. Bla bla bla…Manas vēlmes neatbilst tam, ko viņi meklē. Vajagot tādus no arodenes.