Biroja suns

      Šodien samainījām darba pozīcijas, lai arī praktikanti tiek servisā pastrādāt, tāpēc man jāpaliek virtuvē, par ko es ļoti priecājos, jo daudz mācos praktiskas lietas. Šķēlējot šķiņķus, man gan norāda, ka esmu sagriezusi par biezu. Prasu, vai tad viesiem nav zobu? :D Un tie gabaliņi, kas nav acīm tīkami sanākuši, nonāk uz šķīvja. Mana darba vadītāja norāda, ka "das ist fuer das Hund (tas ir sunim)". Domāju - Oh, atkal kāds jauns izteiciens,  pieskaitāms pie virtuves tēmas, bet izrādījās, ka saimniekam kabinetā patiešām ir suns un visi atlikumi nonāks viņa puncītī, izņemot piparu desu! :D

     

Galda kultūra

       Daudz par cilvēku var spriest, redzot, kā tiek atstāts galds pēc ēšanas. Tā kā man ne tikai jāapkalpo viesi, bet arī jānovāc trauki, bieži rodas jautājums - nu kā tā var!! Pieeju pie galda un nesaprotu, no kura gala lai sāku - viss pilns ar drupačām, čaumalām, noķēpāts ar marmelādi un olu dzeltenumiem. Lamāju viņus latviski par cūkām un turpinu smaidīt, maza varbūtība, ka šeit kāds mani sapratīs!
       Novēroju, ka ir atšķirība starp "vecās raudzes" vāciešiem un jaunajiem tirliņiem tā ap 30!  Ar gados vecākiem nekad problēmu nav bijis, vēl Danke! pasaka, bet jaunie semināru sēdētāji, prezentāciju taisītāji, kas māk tik vien kā gudri spriedelēt, dzert suliņas un slidināt pirkstus pār saviem ūberkuulajiem telefoniem, aiz sevis atstāj katastrofu. 

    Tā kā pēc brokastu maiņas mācos pareizi uzklāt galdus, jau no rīta redzu, cik liels darbs būs nepieciešams, lai to visu beigās savāktu, pārklātu un satīrītu. Lielā bufetes galda pārklāšana vien aizņem kādas 40 minūtes. Un kā tas bieži vien sanāk, ka marmelāde uzmesta tieši uz pamatgaldauta, nevis uz kāda no mazajiem un tas nozīmē, ka jānoņem VISS! Hellig!
      

Ziemassvētki

       Ziemassvētku trakums Vācijā sākas agri. Minhenes centrā Marienplatz Ziemassvētku tirdziņu atklāja jau 26. novembrī! Karamelizēto mandeļu smaržas un karstvīna litru uzvaras gājiens var sākties! Lai gan pagājušajā gadā biju daudzos Ziemassvētku tirdziņos un būtībā tie savā starpā diži neatšķiras, tomēr Minhenē tas ir kaut kā īpaši, citādas sajūtas.

     Šogad izvairos no jebkādiem Ziemassvētku rotājumiem istabā, tāpat jau uz mājām netieku, par ko arī diži nesēroju. Svētkiem ir nozīme, ja apkārt ir ģimene.
     Ziemassvētku  pasākums ar kolēģiem bija vienkārši grandiozs - saimnieki uzsauca varietē vakara programmu, vakariņas un dzērieni par brīvu! :))

Laktozes tips

        Kāds viesis pasūta melno tēju un tad kaut ko dialektā nomurmulē. Pārjautāju, bet tāpat nesaprotu. Skrienu jautāt otrai meitenei virtuvē, kas tas varētu būt, ko viesis vēlas! Viņa novelk:"Aaa...tas ir tas Laktozes tips!" Tas nozīmē, ka viņam speciāli pasniedzam produktus, kas nesatur laktozi, piemēram kazas sieru! Un pats labākais- tieši uz to brīdi šie produkti ir beigušies un man ir jāpasaka tas viņam! :D Vispār šie "tipi", kam ir kādas īpašas prasības un izmeklētas vajadzības, jau atnāk sapīkuši, to nolasu no sejām. 

Laša vīrs

         Plkst. 6:40, jau pilna zāle cilvēku, kāds anglis jautā, vai tad šodien maz lasis arī beidzot būs?? Paveros laša trauka virzienā un redzu, ka vēl nav iznests. KĀ. VĒL NAV?? Manā virzienā tiek raidīts nepatīkami izbrīnīts skatiens tieši acīs un zīmīga paskatīšanās rokas pulkstenī. Ak jel, kas par sliktu servisu, ne?? 

Tādā rīta agrumā viens traki sagribējis pusjēlas zivis rīt, aber lūdzu, jau skrienu pakaļ! :))

Pirmā darba diena

           To, ko praktikanti mācījušies 3 gadus, man jāapgūst dažās sekundēs. Visādas sīkas un ne tik sīkas virtuves uzpariktes jāmāk pielietot. Sāpīgi iepazinos ar ierīcīti, kas olu čaumalās pirms vārīšanas taisa mazus caurumiņus. Kad aiz naga aizdūru ar adatiņu, ātri apķēros, kam smieklīgā lieta domāta.

          Un viss jāzina, kur, ko, kā ierīko, pasniedz, novāc, sagatavo nākamajai dienai. Iemācos arī pareizi uzsiet priekšautu, ja meita neprecēta, tad pušķim jābūt kreisajā pusē, ja precēta – labajā. 

          Mana pirmā rīta kolēģe ir 19 gadīgā praktikante bavāriete (šajā viesnīcā apkalpo tikai praktikanti), kas šo lietu mācījusies jau 3 gadus un var redzēt, ka viņai iet no rokas. 

        Ir noteikums, ka tērpam jānosedz celīši, jo tā ir pieklājīgi. Es tiku pie tāda tērpa, kur apakšmala nosedz ne tikai ceļus, bet arī potītes, kas pie lielas kāpelēšanas pa trepēm tikai apgrūtināja un maisījās pa kājām, cik tur trūka, lai slaidi noliktos atpakaļgaitā! Bet kur tad paliek iepriekš minētā pieklājība, kad skatāmies (gribot negribot) uz tautastērpa krūšu daļu? Vietējās ieliek man jau savos 16, 17, 18 gados - tāds gruntīgums, ka dirndls vai pušu sprāgst un to viņas vēl speciāli akcentē! Jāatzīst, ka miesas bagātība tikai palīdz, kad jānēsā smagās paplātes! :)

        Darbā esmu jau no plkst. 5:30, jo es dikti apzinīga, zinu, ka līdz 6:30 visu sagatavot nav iespējams, tāpēc nāku krietni agrāk. Esmu vienmēr pati pirmā. Sargs, kurš ir no Slovēnijas, ir ļoti runātīgs, stāsta man, ka sapņo vēl reiz ar moci izbraukt cauri visiem štatiem Amerikā!

       Pulkstenis rāda 6:02, salonā jau ienāk pirmais viesis un jautā: „Ceru, ka neesmu par agru?” Savelku smaidu un atsaku, ka PROTAMS NE. Tas nekas, ka veram vaļā pusstundu vēlāk. 

          Kafijas automāti ir jāieslēdz laicīgi un jāļauj tiem „pamosties” krietni pirms viesu nākšanas. Bet tā kā jūtu, ka kaut kas īsti nestrādā kā vajag, jautāju savai apmācītājai. Kafijas automāts sprauslo un pūš karsto gaisu...Man ir īpašas attiecības ar tehniku un manā klātbūtnē tā mēdz iziet no ierindas. Jautāju, vai tā bieži gadās? Nē, šī esot pirmā reize, dīvaini!!… es klusēju :D

        Lai gan mans galvenais uzdevums ir būt viesu zālē un apgādāt ar karstajiem dzērieniem, palīdzu arī virtuvē. Ļoti bieži gadās, ka man ir jābūt vairākās vietās vienlaicīgi, kas, protams, ir neiespējami, ja zālē vienlaicīgi ienāk 40 cilvēki un man ar visiem jātiek galā. Uzklausu vēlmes un, ejot uz virtuvi, pie sevis skaitu: ”Melnā tēja ar citronu un medu, kafija ar pienu, baltā tēja, kapučīno…” Lai man piedod visi tie, kurus nekādi nevarēju atcerēties un, kas pie saviem karstajiem dzērieniem tika vēlāk! :D

       Istabiņu apgaita man sākumā ļoti patīk, bet, kad bija jāpieliek temps un stundas laikā kādas simts jāapskrien, jau galva sareiba. Paspēju arī vienā no istabām nobīties no sevis, jo spogulis dīvainā vietā pielikts! : ))

      Pirmsziemassvētku periodā bija brīži, kad brokastu salonā kopā paēda 120 viesu…Kad teicu, ka vienam cilvēkam ir fiziski neiespējami visus apkalpot, lai cik tas ātrs un centīgs būtu, man atbildēja vienkārši - IR JĀVAR.